Jonass ir tipisks 11 gadus vecs puisis, kurš dzīvo šķietami ideālā kopienā. Ir maz sāpju un nav nozieguma. Cilvēki ir pieklājīgi, un visi pieder atbalstošai ģimenei. Tomēr šai utopijai ir sava cena; nav izvēles, emocijas ir aizliegtas, un dzīvi sabiedrībā nosaka stingri noteikumi.
Pilnībai ir jāmaksā, un tā vienmēr paliek nesasniedzama. Šī pretruna ir tikai viens no iemesliem, kāpēc distopijas ir savaldzinājušas visu vecumu lasītājus. Ideja par utopiju, kas ir pretstatā skarbajai realitātei, ka tā nekad nevar pastāvēt, veido pārliecinošu vidi sociālajiem komentāriem un kritikai.